31.07.2014. - Īpaša cena līdz 03.08.2014: - Sereal 2013-2014 KHL Zelta Kolekcijas kaste

Krievijā izdotās hokeja kartiņas

Vēsture

Vēsturiski Krievija hokeja kartiņu izdošanā ir soļojusi vienā solī ar laikmetu, konkrēti, tāpat kā aizokeānijā. Pirmās mūsdienu formāta un satura kartiņas ierauga dienas gaismu 90-to gadu pašā sākumā. Līdz tam Krievijas izdevējiem ir pieredze pastkaršu drukāšanā ar populāru Padomju hokejistu ģīmetņu attēliem, bet jau 1991 gadā parādās pirmie kopražojuma izdevumi pat ar savu rietumnieciski skanošu brendu vai latviski sauktu par zīmolu – „Red Ice” un „Tri Globe”. Diemžēl pēc dažām vairāk vai mazāk veiksmīgām sērijām, abi minētie brendi aizgāja pa skuju taku tikpat strauji kā parādījās. Viņu vietu aizņem privātā iniciatīva, jo Krievijā, tāpat kā visā post Padomju teritorijā ielaužas mežonīgais rietumu kapitālisms. Uz gariem 10 gadiem kartiņu ražošanu Krievijā pārņem izdevniecība „Мировой спорт”. Zem dažādiem nosaukumiem – „Русский лёд”, „Трансфер”, „Легион”, top profesionāli augstvērtīga produkcija, kura labi kotējas vēl šodien. Varam tikai minēt kā būtu attīstījusies kartiņu ražošana Krievijā, ja ne traģiska izdevniecības „Мировой спорт” vadītāja bojāeja. Kā tādos gadījumos mēdz notikt, 2006/07. gada sezonā iznāk pēdējā šī uzņēmuma kartiņu sērija. Pa to laiku aizvien sparīgāk sevi piesaka reklāmas fotostudija (kā paši sevi sākumā nosauc) „Спортивная коллекция” no provinciālās Čerepovecas. No 2001 gada tiek izdotas dzimtās „Severstaļ” kartiņas, taču nepaiet ne pāris sezonas, kad tiek aptverta visa Krievijas hokeja līga un pat Pasaules čempionāts, un Olimpiskā Turīna. Tai pašā laikā, uz bijušās „Мировой спорт” drupām, veidojas jauna izdevniecība – „Russian Trading Cards”. Tā nav tik pat veiksmīga kā priekšgājēja, tomēr savu vietu ieņem stabili un ar mainīgām sekmēm nodzīvo līdz mūsdienām.

Mūsdienas

Tā nu mēs lēnā garā esam nonākuši pie 2008-09. gada sezonas, kad dzima Kontinentālā hokeja līga. Uz šādu notikumu nevarēja nenoreaģēt hokeja kartiņu industrija un izdevēji sāka augt kā bekas pēc lietus. Vienubrīd jau likās, ka Ameriku mēs noķersim un apdzīsim vienā rāvienā – ja agrāk hokeja kartiņu izdošana pārsvarā bija Maskavas priekšrocība, tad nu jau drukājamās iekārtas darbojās visā plašajā Krievzemē. Bez jau iepriekšminēto veterānu produkcijas „Первый сезон”, „Горячий лёд”, ‘Hot Ice”, top „Naklei-ka” – Jaroslavļā, „Bears” – Čeļabinskā, „M-Cards” un „Serge’y Pizza” – Magņitagorskā, tad vēl vietējie izdevumi Omskā, Novosibirskā, Kazaņā, Hantimansijskā, praktiski visur, kur kāds bija spējīgs celt hokeja nūju. Nevar nepieminēt arī Baltkrieviju ar lielāko izdevēju „Спортивный сувенир” no Minskas. Šajos izdevumos ļoti bieži dizaina risinājums un drukas kvalitāte bija maigi izsakoties pašvaka. Bet viens fakts ir un paliek neapstrīdams, ja nebūtu šo, reizēm pat pavisam necilo izdevumu, daudzu Latvijas hokejistu gaitas kartiņās atspoguļotas netiktu un mēs kolekcionāri būtu par pāris simtu kartiņu nabagāki.

Latvijas spēlētāji Krievijas kartiņu izdevumos

Te nu mēs esam pie galvenā iemesla, kādēļ vispār vērts šo tēmu iztirzāt. Jau ierasts, ka vairāki desmiti Latvijas spēlētāji ik sezonu dažādās līgās un dažādos milzīgās Krievijas nostūros cīnās hokeja laukumos. Sākot ar Balderi ACSK un PSRS izlasē un beidzot ar šodienas varoņiem, Gagarina kausa ieguvējiem  – Znaroku un Vītoliņu, tiesa , treneru kārtā. Un tikai loģisks ir fakts, ka mūsējo gaitas lasāmas hokeja kartiņās. Ar vislielāko kartiņu skaitu var lepoties Aleksejs Širokovs. Tam par iemeslu var būt gan ilgais laiks, kas nospēlēts Krievijā, gan Alekseja labā nozīmē atvērtais raksturs. Otrais šai topā ir Georgijs Pujacs. Tieši viņam Krievijā ir izdota (pagaidām kā vienīgajam Latvijas pārstāvim) Jersey karte. Tad nāk Pēteris Skudra, Artūrs Irbe, Rodrigo Laviņš, Atvars Tribuncovs, Sergejs Naumovs. Pie savām kartiņām ir tikuši arī Herberts Vasīljevs, Krišjānis Rēdlihs un Aigars Cipruss, par mūsdienu KHL varoņiem nemaz nerunājot. Pāris kartiņas ir praktiski katram Dinamo Rīga spēlētājam.

Šeit nedrīkst neatzīmēt Aleksandru Ņiživiju un Jaroslavļu. Saišu ar šo pilsētu saista ne tikai radnieciskas saites, bet arī jau 1998 gadā izdotas pirmās kartiņas. Šodien Jaroslavļas Torpedo (tā toreiz sauca komandu, kurā spēlēja Ņiživijs) kartiņas ir liels retums un to iegāde var sagādāt pamatīgas pūles un izdevumus.

Saraksts būtu nepilnīgs, ja netiktu pieminēta Baltkrievija. Neaizmirsīsim, ka Baltkrievijas atklātais čempionāts ilgus gadus no skatītāja viedokļa bija vienīgais kaut cik baudāmais klubu hokejs mūsu valstī. Tad nu Baltkrievi ir pacentušies atspoguļot gandrīz katru Latvijas pārstāvi savā čempionātā, sākot no Irbes „Rīga 2000” un beidzot ar „Liepājas metalurga” zvaigznēm – Brahmahi un Ozolu. Lauri Dārziņu, Miķeli Rēdlihu, Edgaru Masaļski ieskaitot. Kā redzat – pat pašam izvēlīgākajam kolekcionāram ir kur izvērsties.

Nobeiguma vietā.

Uz gandrīz Šekspīra cienīgu jautājumu: „Krāt vai nekrāt?” Krievijā izdotas hokeja kartiņas, katram priekš sevis jāatbild pašam. Es krāju. Krāju tāpēc, ka nevaru iedomāties Latvijas hokeju bez Krievijas. Nevaru iedomāties Latvijas hokeju bez Tihonova, Kerča, Znaroka, baltkrieva Beļavska. Bez uzvaras 4 maijā SanktPēterburgā un bez Dinamo Rīga. Galu galā, tieši mēs 1946 gadā iemācījām krieviem spēlēt „Kanādas hokeju”

Un vēl. Kādā privātā sarunā, hokeja aprindās labi atpazīstams uzņēmējs, prognozēja visu Krievijas hokeja kartiņu ražotāju izzušanu tai brīdī, kad tirgū ienāks Oficiālais KHL kartiņu izdevējs ar savu licenzēto produkciju. Es atļaušos nepiekrist. Savā kolekcionāra praksē esmu vairāk kārt saskāries ar neracionālu, drīzāk emocionālu pieeju no krievu kolēģu puses. Viņiem reizēm apbružāta Ivanova, Petrova vai Sidorova kartiņa ir daudz vērtīgāka par glancēto, uz specpapīra drukāto, Jašina, Fjodorova vai pat, atvainojiet, Ozoliņa kartiņu.

Gundars Lauva

4 periods